Kādreiz, kā stāsta teika, Dundagā bijusi skaista pils. Toreiz par Dundagas apgabalu valdījis jau gados vecs ķēniņš. Viņš ticis uzskatīts par ļoti bagātu. Viss būtu bijis labi, ja ķēniņa valstij neuzbruktu nelaime. Ķēniņš sastrīdējies ar kaimiņu apgabala ķēniņu, kurš bijis burvis. Vienojušies, ja uzvarēs kaimiņu zemes ķēniņš, Dundaga izzudīs, it kā nekad nebūtu bijusi. Līdzi pilij nozudīs ari tās iedzīvotāji. Pilsēta toreiz vēl nebija saukusies par Dundagu, un ķēniņš teicis, ka pils varēšot virs zemes pacelties tikai tad, ja kāds pateiks tās jauno vārdu.
Tā tas arī noticis. Dundagas ķēniņš derības zaudējis. Kādu rītu apkārtnes iedzīvotāji pils vietā ieraudzīja lielu, melnu alu, kurā veda vecas, apsūbējušas kāpnes. Ala visiem iedvesa bailes, to uzskatīja par nelaimi vēstošu, jo katru, kas iedomājās alu apskatīt, tad vairs neredzēja.
Reiz kāds aitu gans, gados vēl jauns zēns, alas tuvumā ganījis aitas. Tā kā viņš nebija šejienietis, tad arī par alu nekā nezināja. Viņš to nolēmis apskatīt. Zēns nokāpis pa kāpnītēm, kas veda uz mazu, šauru tornīti. Tur zēns ieraudzījis zvanu. Zvans bijis liels, melns, jau noklājies ar gadsimtu rūsu. Zēns, neko daudz nedomājis, paraustījis zvanu; skanējusi dobja, sēra skaņa. Zēns nodomājis: Dīvaini.» Zvans teicis it kā vārdu «Dun-dang», un viņš, ieklausoties zvana skaņās, atkārtojis: «Dun-da-ga.»
Līdzko viņš šos vārdus izteicis, sagruva melnā ala, un tās vietā apkārtnes iedzīvotāji ieraudzīja pili. Pils vārds bija uzminēts. Par zēnu neviens neko nezināja. Tā Dundagas pili nosauca jaukajā vārdā un apkārtni par Dundagu. Tāpat tā saucas arī vēl šodien. Pils vietā ir palikušas tikai drupas.
1980, 2384. Elza Brīvība Valmiera. 82 r. v.; pier. Smiltenes tehn. Audr. 1967.
Dundagas kalnā esot senā, nogrimušā Dundagas pile. Virs kalna bijuse ala. Kalpi apsējuši lielam sivēnam striķi ap vidu, ielaiduši to sivēnu pa caurumu alā iekšā. Vilkuši pēc stundas laukā – sivēnam ap vidu apsieta zelta josta. Tur vēl tagad dzīvojot kungs ar visiem ļaudīm.
Tēvs stāstīja, ka tā esot riktīga patiesība. Senāk es ar ticēju. Tagad – nez vai? Bet varbūt arī jā. Kā gan citādi tā zelta josta būtu apsietai Tēvs jau pats klāt nav bijis, bet citi gan bijuši.
1965, 1680. Anna Sproģe Kuldīgas Sesilē, 78 g. v.; pier. R. Tavare 1963.
Senos laikos viss tas apgabals, kur tagad atrodas Dundaga, bija lielo mežu un purvu dē| pavisam nepazīstams. Pēdīgi ļaudis bija pamanījuši mežā vienu vietu, kur pils bija nogrimusi. Kad nu ļaudis bija tur sanākuši lielā pulkā un šā un tā prātoja, tad viens svešnieks, apskatīdams ar doņiem apaugušo zemi, izsaucies: «Doņu danga!» Viņš bija pils vārdu uzminējis, un pils tūliņ pacēlās virs zemes.
LPT XV, 349, 2. Pier. Kr. Valdemārs 1855.
Kur tagad Dundagas pils, tur senāk bijis dumbru kalns. Reiz puika ganījis cūkas šā kalna tuvumā; te piepeši viņam nozudis melnais vepris – kā ūdenī. Domājis: mājā pārskrējis, bet iet raudzīt – nekā. Sameklējis visu pavakaru – nekur un nekur. Te pret vakaru vepris izlien no slepena cauruma turpat kalna malā un tīri vai kukst vien, cik resns noēdies. Līdis raudzīt, kas tad tur tādā caurumā īsti ir. Ielien – nav vis caurums vien: vesela ala ar lieliem labības apcirkņiem, ar zirgiem, ar govīm kūtīs; bet visi šie lopi nedzīvi tikai. Gabaliņu aiz kūtīm ierauga vēl lepnu pili. Istabās sēdējuši aiz apklātiem galdiem cilvēks pie cilvēka; bet arī visi nedzīvi. Saulei rietot, pārdzinis cūkas un stāstījis mājiniekiem, ko pieredzējis, bet tie izzobojuši puiku: «Tenkugrabis! ko savārās, ko ne, grib prātīgiem cilvēkiem pasakas ieblādēt.» – «Ne, ne!» puika atmet ar roku un liekas labāk gulēt. Bet sapņos tam parādās vecs vīriņš, sacīdams: «Dzirdi, puika, rītu, cūkas ganīdams, ielieni tai alā, ieeji pilī, uzkāp pils tornī un pazvani tos divus pulksteņus, kas tur karājas; bet ielieci labi cienā, ko pulksteņi skanēdami sacīs.»
No rīta celdamies, puika vairs mājiniekiem neieminas par saviem vakarējiem brīnumiem; un, taisnību sakot, ko arī plātīsi muti: teiks varbūt vēl, ka sapņojis, lai lielie atkal izzobotu tikai. Liela vajadzība! Labāk klusītiņām aizdzen savas cūkas un dara, kas darāms. Jā, un tā uzkāpj pils tornī, paskatās uz augšu; ir gan divi pulksteņi. Sāk zvanīt, ieklausās tādu brīdi, viņam liekas: pirmais pulkstenis skan «dun-dun!», otrs – «danga-danga!» – «Ače, tie jau dzied: «Dundangu, Dundangu!»» puika iesmejas pats savā nodabā. Un, līdz to izteicis, te pils paceļas gaisā un cilvēki un lopi atdzīvojas, bet puika pats pārvēršas par akmeni. Puika esot uzminējis pils vārdu, tādēj tā uzcēlusies. Ilgi Vēl šis akmens glabāts Puišu kalnā, un ļaudis tur ziedojuši gan ziemu, gan vasaru.
LTP V, 409, 206. Pier. Jēkabpils Secē ap 1893.
Esmu dzirdējis par vecās Dundagas pili stāstām šādu teiku:
Reiz vecum vecos laikos dzīvojis kāds bagāts, bet neganti skops saimnieks. Kādā vasarā viņš nolīdzis pie sevis par govju ganu kādu zēnu. Šim zēnam nebijis ne tēva, ne mātes. Viņi nolīguši prr noganīto laiku dot zēnam vienu govi, kādu tik tas vēlēsies, bet, ja nenoganīs, tad neko. Lai gan ganiņš zināja, ka pie Jaunā saimnieka vēl neviens nav noganījis lopus, tomēr mēģinājis. Pirmajā dienā nekas, noganījis tīri labi. «Nekas,» viņš nodomāja, «gan jau iztikšu,» – un sāka no prieka svilpēt. Arī otrā dienā noganīja un pārnāca mājās dziedādams. Bet trešā dienā, kaut gan ganiņš labi uzmanīja, tomēr kāda zila govs noklīda. Nu saimnieks bija zils un melns no dusmām un sūtīja ganu meklēt govi rokā. Gans izmeklējās visu pēcpusdienu, tomēr govi neatrada. Beidzot pēc garas meklēšanas atrada kādu diezgan platu caurumu zemē. Ziņkārības dzīts, viņš sāka kāpt pa caurumu zemē. Un tur viņš ieraudzīja staltu pili un savu govi laizām pils sienas. Viņš gribēja govi jau vest augšā, bet tad izdzirda it kā cilvēka balsi. Labi ieklausoties, it kā skanēja: «Ieklausies, ko rītā zvanīs zvani, un tad izsauc šo vārdu!»
Otrā dienā gans atkal nokāpa pa caurumu zemē un gaidīja, kad skanēs zvani. Viņš izstaigāja visas istabas, kur atrada daudz nekustoši sēdošus cilvēkus. Viņš pieskārās te vienam, te otram, bet neviens nepakustējās. Pilī valdīja nāves klusums. Pēkšņi ieskanējās zvani. Gans nu klausījās ar abām ausīm. Zvani skanēja: «Dun, dun-danga, danga, dun, dun, dang, dang.» – «Dundagai! kā brīnumā iesaucās gana zēns. Tūlīt notika brīnums – pils pacēlās zemes virsū. Visi pils iemītnieki atmodās no burvību miega. Viņi varbūt vēl tagad dzīvo, ja nav miruši. Tikai no pils ir atlikušas drupas, kas ir kā liecinieki par še atstāstīto burvību.
293, 330. A. Grinbergs Ventspils Dundagā; pier. P. Grinbergs 1927.
Reiz ganuzēns ganījis cūkas netāl no Dundagas pilskalna, kā to tagad sauc.
Bijusi |oti karsta diena. Zēns sadzinis cūkas kopā, atlaidies zem koka pavēnī un aizsnaudies. Uzmodies, kad saule jau sākusi rietēt. Skaitījis cūkas, bet vienas kā trūkst, tā trūkst. Izmeklējies malu malas, bet nekur atrast. Sācis saukt un urkšķināt. Te gans pamana, ka viņa priekšā kā no zemes izaug cūka.
Pārdzen mājā un nu stāsta šo brīnumu arī mājniekiem, bet tie šo tikai izsmej.
Pagājis vairāk dienu, tāpat ap pusdienu cūka nozūd. Gans nolūr, kur tā paliek, dodas knaši paka|. Ielīdis caurumā, kur cūka pazuda, viņš lien arvien tālāk. Nonāk pili. Visur klusums, tikai cūka kaut ko steidzīgi ēd. Arī cilvēki stāv un sēž kā dzīvi, bet nekust. Izbrīnās gans un iet laukā ar visām cūkām uz māju. Stāsta citiem, tie netic, smej atkal.
Naktī gans redz sapni: kāds vecs vīriņš stāsta tam, lai ejot uz pili tagad ap pusnakti un kāpjot tornī, tur būšot divi zvani, lai zvanot. Ko zvani sacīšot, to lai sakot pakaļ. Pēc tam zēns uzmodies un drāž steidzīgi uz pili prom. Atrod visu, kā sacīts; zvana, klausās. Gans pēc laiciņa saka: «Liekas it kā «dun» un «dag» – «dundag!» Līdzko viņš to bij izteicis, tā pils pacēlusēs kalnā, ļaudis atdzīvojušies un ganuzēns dabūjis princesi.
17, 196, 144. Talsu Vandzenē.