Reiz kāds saimnieks braucis ar rudziem uz Bausku. Tas esot bijis no Mežotnes kāds vecs vīrs. Kad braucis tumsā pilskalnam garām, iznākot smuka jaunava, raudot un sakot: «Pārdodiet man kādu pūru rudzu!» Virs atbildējis: «Kamdēļ ne.» Jaunava iedevusi vīram veselu simtrubļu gabalu par pūru rudzu. Paņēmis naudu, virs gribējis maisu ar rudziem celt pār ratiem ārā, bet te šī lūdzoties: «Jūs jau varētu man ienest to pūru rudzu manā dzīvokli.» Vīrs domājis: «Kur te lai ieiet, te jau klintis un zeme vien.» Tad tas prasījis: «Kur te lai ieiet?» Jaunava teikusi? «Nākat tikai līdz, es parādīšu ceļu.» Tā tie viens otram pakaļ iegājuši pa ļoti skaistiem vārtiem. Tur bijis skaists dārzs, tam izgājuši cauri un tad nonākuši mazā istabiņā. Tur bijis viss labā kārtībā. Vīrs nolicis maisu zemē, un jaunava to atkal izvadījusi ārā.
Izejot dzirdējis tā dobji, žēli ierūcamies, un vissmukie vārti, dārzs, istabiņa bijusi pagalam. Vīrs, neko ļaunu nedomādams, mājās visu izstāstījis sievai un bērniem. Bet, tikko tas pieminējis jaunavu, tam palicis nelabi, un drīz tas nomiris. No tās reizes jaunava vairs nevienam nerādījusies.
1177, 527. Bauskas Skaistkalnē picr. E. Lujāns 1925.