Kad no Bērzaunes ejam, tad kādas četras verstes no Bērzaunes atrodas kalns, pār kuru lielceļš pāri ved un ko par Bērzukalnu sauc. Kalna dienvidus pusē ir divi ezeri, kurus tikai kāds šaurs zemes strēķis izšķir.
Kalnā esot senāk varena pils bijusi. Pils pagalmā tikai caur lieliem vara vārtiem varējuši iekļūt. Visapkārt pilij kalna virsu apēnojuši smuidri bērzi, kādēļ pils par Bērzu pili nosaukta. No Šās pils valdījuši kungi pār apkārtējo zemi. Tur bijusi ari kapsēta, kuras aploks esot ir vēl mūsu gadu simtenī bijis manāms ezera ziemeļu rīta stūrī, kas pie minētā kalna tuvāk atrodas. Tad esot vienā vasaras dienā briesmīgs viesulis sacēlies un pili līdz ar viņas iedzīvotājiem ezerā ierāvis un noslīcinājis. Kad pils bijusi ezerā aprakta, tad apkārtējie ļaudis esot pils kapsētas zvanu arī ezerā ielaiduši. Pēc tam zvans esot arvien ezera dibenā skanējis, sevišķi uz nelabu laiku.
LPT XV, 301, 2. Pier. ap 1880.
Reiz vecos laikos bijis Bērzkalnē, pie Krustiņu ezera, seno latviešu pils — cietoksnis. Tur apkārtējie iedzīvotāji briesmu brīžos meklējuši patvērumu, jo pils bijusi celta stipra un vispār tikusi uzskatīta par neiznīcināmu ne ar spēku, ne ar uguni. Pilij bijusi apkārt augsta sēta ar smagiem vara vārtiem. Pils augstākajā tornī stāvējis signāla zvans priekš iedzīvotāju brīdināšanas kara gadījumā.
Reiz zemē iebrucis ienaidnieks. Tas postījis un laupījis visu, kas bijis priekšā. Ļaudis bailēs meklējuši patvērumu pilī, tāpat karavīri tur nocietinājušies.
Ienaidnieks ilgu laiku apšaudījis pili, bet ieņemt to nekādi nav varējis. Tad ienaidnieks lūdzis Mēri, lai tas palīdz ieņemt pili. Mēris visādi gribējis pilī iekļūt, bet pils valnis bijis tam par augstu. Tad Mēris novērojis, ka valdnieka meita ap pusnakti nāk ārā no pils uz ezeru ūdeni smelt. Mēris izlietojis šo gadījienu, pārvērties par mušu un iekritis ūdens spainī. Ar ūdeni Mēris nokļuvis pilī un iznīcinājis tur visus iedzīvotājus. Palicis dzīvs tikai kāds vecs burvis. Tad sākuši pilī brukt ienaidnieki, lai to izlaupītu. Lai nekristu ienaidniekam par upuri, burvis uzkāpis tornī pie zvana un to nobūris. Tornis ar visu zvanu un burvi nogāzušies ezera dzelmē, kur tas atrodoties vēl šobaltdien. Tagad klusās vasaras pēcpusdienās varot dzirdēt klusas zvana skaņas, kas nākot no ezera dzelmes. Zvanītājs esot burvis ar nogrimušo zvanu. Bet zvana skaņas varot dzirdēt tikai tie, kam neesot grēku.
1429, 1924. J. Ramāns Madonas Bērzaunē, 46 g. v.; pier. V. Cdris 1934.