Vecos laikos tanī vietā, kur tagad ir tīrelis, ir bijusi skaista un stipra pils. Pils piederējusi ļoti bagātam ķēniņam. Ķēniņam bijusi meita, kurai vārds bijis Spīdola. Spīdolas tēvs bijis ļoti bagāts un slavens vīrs, bet meita bijusi gatava ragana. Katru nakti meita skrējusi uz elli pie velliem. Ķēniņš meitas nedarbus nav zinājis, un savu miesīgu bērnu tas ļoti mīlējis. Kādu nakti vēlu pie ķēniņa ieradušies viesi, un viņš gājis modināt savu mīļo bērnu, bet gulta bijusi tukša. Tēvs domājis, ka Spīdola ir nozagta, tādēļ sasaucis karaspēku, lai dzītos meitai paka). Ķēniņš stāvējis, domās nogrimis, kad uz reizi nodziedājis gailis un meita atradusies. Tēvs prasījis, kur viņa ir bijusi. Meita, redzēdama, ka viņas noslēpums ir atklāts, visu izstāstījusi. Viņa teikusi: «Tēt, līdz šim es biju saziņā ar velniem, un mēs nolēmām tavus ļaudis iznīcināt un visu, kas vien pieder tavai tautai.» Tēvs dusmās izteicis: «Ak, kaut mana nekrietnā pils nebūtu vairs virs zemes.» Tā arī noticis: pils tūlīt nogrimusi ar visiem pils ļaudīm. Tagad nogrimušās pils vietā ir tīrelis, kurā aug krūmi un ogulāji. Pilij ir bijis tik brīnišķs nosaukums, ka to vēl neviens nav atminējis. Ja kāds pils vārdu uzminēs, tad pils atkal uzcelsies zemes virsū. Pils vārda atminētājs palikšot par pils valdenieku. Jau esot pagājuši simtiem gadu, un vārdu vēl neviens nav atminējis.
220, 149. M. Makulc Bauskā; pier. A. Podniece 1926.
Pie Bruknas ir ļoti liels tīrelis. Teika stāsta, ka tur senos laikos nogrimusi kāda apburta pilsēta. Ja kāds pilsētas vārdu Lieldienas naktī uzminēšot, tad pilsēta uzcelšoties un cilvēki, kas palikuši par akmeņiem, visi atdzīvošoties un piederēšot viņu uzcēlējam. Vienā Lieldienas naktī viens vīrs aizgājis uz tīreli un sācis minēt pilsētas vārdu. Un tiešām — uzminējis arī. Pilsēta sākusi celties augšā. Mirdzējuši baznīcu torņi, logos spīdējušas ugunis. Virs ļoti nobijies un aizbēdzis prom, pilsēta atkal nogrimusi atpakaļ, un vīrs drīz pēc tam nomiris.
LPT XV, 45G, 9. Bauskas Skaistkalnē pier. A. Sķēre.